Tas ir atkarīgs no makšķerēšanas objekta un zvejas apjoma. Ja tā ir krabju un garneļu makšķerēšana, to piemērotāk laist seklā ūdenī, jo garneles un krabji nevar nokļūt dziļā ūdenī, jo viņiem ir nepieciešams elpot, tās var uzturēties tikai seklā ūdenī, tāpēc Lai tos noķertu, tas zemes būra tīklu vislabāk ir nomest niršanas zonā.
Protams, ja makšķerēšana notiek lielās upēs vai pat jūras zonās, tad parasti makšķerēšanas mērķi ir lielas zivis. Šīs lielās zivis parasti dzīvo dziļūdens apgabalos, tāpēc piezemētie būru tīkli zvejai ir jānovieto dziļūdens apgabalos.
Krabji (páng xiè) pieder pie mīksto bruņu klases, desmitkāju, un ir vēžveidīgie, kuru ķermeni aizsargā ciets apvalks un elpo žaunas. Taksonomijas ziņā tas ir tāds pats dzīvnieks kā garneles, omārs un vientuļnieks krabis.
Lielākā daļa krabju sugu dzīvo jūrā vai tās tuvumā, un dažas dzīvo saldūdenī vai zemē. Parastie krabji ir peldošs krabis, jūras peldošais krabis, zilais krabis un Ķīnas dūrainis krabis (upes krabis, matainais krabis, dzidra ūdens krabis) un tā tālāk.

Fiziskās īpašības:
Krabja ķermenis ir sadalīts cefalotoraksā un vēderā. Galvas toraksa aizmuguri klāj karpass, kura forma dažādām sugām ir atšķirīga. Pieres centrā ir pirmais un otrais antenu pāris, un ārējā puse ir salikta acs ar kātiņu. Mutes dobumos ietilpst 1 pāris lielu žokļu, 2 pāri mazu žokļu un 3 pāri žokļu kāju.
Abās mugurkaula pusēs ir 5 pāri krūšu pēdu. Vēders ir deģenerēts, saplacināts un izliekts uz cefalotoraksa ventrālās virsmas. Tēviņu vēders ir šaurs un garš, pārsvarā trīsstūrveida, un tikai pirmie divi piedēkļu pāri ir deformēti savienojumos; mātītēm vēders ir plats, katrā no 2. līdz 5. segmentam ir pāris divzaru piedēkļu, blīvi klāti ar sēklām, kuras izmanto olu turēšanai. Lielākā daļa krabju ir jūras krabji, un lielākā daļa sugu ir tropu seklajās jūrās.
